1830. gadu Kaukāzā vecs kapteinis stāsta kādam ceļotājam par Pečorinu, jaunu krievu virsnieku, izcilu, pieēdušos no dzīves un bīstamu tiem, kas viņu mīl. Tad ceļotājam nonāk rokās viņa dienasgrāmata. Tajā lasām, kā Pečorins aiz garlaicības savaldzina kņazieni un kā viņš auksti, gandrīz aiz ziņkārības, cīnās divkaujā.
Ļermontovs, kurš pats gāja bojā divkaujā divdesmit sešu gadu vecumā, padarīja Pečorinu par vienu no valdzinošākajiem tēliem krievu literatūrā: varoni, kas nav varonis.
Veidots no pieciem īsiem stāstiem, tas viegli lasās valodā, kuru mācāties.
