Aladins un draugi

Chapter I.

I nodaļa.

Which is of Introductory Character.

Kurai ir ievada raksturs.

Our National Convention met in Chicago that year,

Mūsu nacionālais konvents tajā gadā sanāca Čikāgā,

and I was one of the delegates.

un es biju viens no delegātiem.

I had looked forward to it with keen expectancy.

Es to biju gaidījis ar dedzīgu nepacietību.

I was now,

Tagad,

at five o’clock of the first day,

pirmās dienas piecos pēcpusdienā,

admitting to myself that it was a bore.

es sev atzinos, ka tas ir apnicīgs garlaikojums.

The special train,

Īpašais vilciens

with its crowd of overstimulated enthusiasts,

ar savu pārkaitināto entuziastu pūli,

the throngs at the stations,

drūzmas stacijās,

the brass bands,

pūtēju orķestri,

bunting,

karodziņu virtenes

and buncombe all jarred upon me.

un tukšvārdība — tas viss man griezās ausīs.

After a while my treason was betrayed to the boys by the fact that I was not hoarse.

Pēc laiciņa manu nodevību zēniem atklāja tas, ka es nebiju aizsmacis.

They punished me by making me sing as a solo the air of each stanza of

Viņi mani sodīja, likdami vienam pašam dziedāt katra panta melodiju no

“Marching Through Georgia,”

„Gājiena caur Džordžiju“,

“Tenting To-night on the Old Camp-ground,”

„Šovakar teltīs vecajā nometnes laukā“

and other patriotic songs,

un citām patriotiskām dziesmām,

until my voice was assimilated to theirs.

līdz mana balss kļuva līdzīga viņu balsīm.

But my gorge rose at it all,

Bet manī pret to visu cēlās riebums,

and now,

un tagad,

at five o’clock of the first day,

pirmās dienas piecos pēcpusdienā,

I was seeking a place of retirement where I could be alone and think over the marvelous event which had suddenly raised me from yesterday’s parity with the fellows on the train to my present state of exaltation.

es meklēju atkāpšanās vietu, kur varētu būt viens un pārdomāt to brīnumaino notikumu, kas mani pēkšņi bija pacēlis no vakardienas vienlīdzības ar puišiem vilcienā līdz manam tagadējam pacilātības stāvoklim.