Harieta Džeikobsa piedzimst kā verdzene Ziemeļkarolīnā. Pusaudzes gados viņu vajā saimnieka uzmākšanās. Lai no viņa izbēgtu un aizsargātu savus bērnus, viņa septiņus gadus slēpjas mazītiņos bēniņos pie savas vecmāmiņas, no kurienes caur mazu caurumu vēro savus bērnus, līdz beidzot var aizbēgt uz ziemeļiem.
Tas ir viens no retajiem stāstiem par verdzību, ko sarakstījusi sieviete. Viņa saka to, par ko citi klusēja: ko verdzība nodarīja sievietēm un mātēm.
Viņa stāsta savu dzīvi vienkārši, kā atzīšanos, un viņas stāsts aizkustinoši lasās valodā, kuru mācāties.
